Kapu pieminekļi, kapu apmales. +371 28224688

Kapu uzraksti

Kapu uzraksti – cauri laikiem un kultūrām

Neskaitāmas reizes mērojot vienu un to pašu ceļu starp kapu kopiņām, arvien no jauna pieķeram sevi lasām kapu uzrakstus. Dažs ir visai lakonisks, bet emocionāli uzrunā ar skaitļiem, vēstot, piemēram, par meitēnu, kas zemes klēpī guldīts nieka piecos gadiņos. Savukārt, lai arī apsūnojušus un nomelnējušus krustus kaltiem rotājumiem – sen aizgājušas godības lieciniekus – dažbrīd grezno baisi vēstījumi, tie liek ne tikai šausmās noskurināties, bet nevilšus arī pasmaidīt, piemēram, „Miers viņu trūdiem“ nudien nav mīlīga norāde, pēc kuras bērnam likt atcerēties, kur jānogriežas uz omītes kapavietu. Izbrīnu kapu uzraksti savulaik raisīja arī Rūdolfā Blaumanī, kas, staigājot pa Vācijas kapsētām, ūsās slēpa smaidu, uzzinājis par vīru, kurš „26 gadus dzīvoja kā cilvēks un 37 kā laulāts vīrs”, no zirga spēriena bojā gājušu neveiksminieku, kam kumeļš „ar pakaļkājām debess vārtus vaļā vēra”, un kalēju Mārtiņu, kas, pirms „kapā krita”, „bērnus, siev` un laktu sita”. Blaumaņa ieskatā, tā „nav nedz frivolitāte, nedz sirds rupjība, tikai nemākslota, vientiesīga tautas izteikšanās kārta”.

Protams, katrs šāds uzraksts ir arī vēstures liecība – par cilvēku ieskatiem mūžības jautājuma priekšā, valodas izpratni un vērtībām. Piemēram, tepat Latvijā, Sunākstē, ir kapsēta, kuras slavenākais kapakmens vēsta: „Še aprakts G.F.Stenders. Latvis, dz.1714., mir.1796., ar savu gaspažu.” Lai cik vecmodīgs un jocīgs arī nebūtu „gaspažas” vārds, kā arī aprakšanas fakta pieminēšana, kuru gan tas vairs interesē? Bet Latvijas vēsturē uz visiem laikiem zelta burtiem palicis ierakstīts vācu tautības rakstnieka un mācītāja vārds, kurš par sevi teica: „Latvis.”

Tas senatnē nebija nekāds retums laikus gādāt gan finanses savam piemineklim, gan iegravējamo tekstu, gan dažkārt arī pašu pieminekli. Paradoksāli, ka laikā, kad cilvēki gatavi savu māju, kleitu, bērnu, kaķi un dvēseli izlikt publiskai apskatei sociālajos tīklos, viņi visai maz uztraucas par vārdiem, kas rotās viņu kapu kopiņu daudz ilgāk par visekscentriskāko izlēcienu tīmeklī. Tā gan nav visur. Amerikas kontinentā aizvien lielākā cieņā ir ne tikai oriģināli, bet arī izvērsti vēstījumi, drīzāk piemēroti dienasgrāmatai, nevis kapa plāksnei. Pārliekā pļāpība tiek skaidrota ar cilvēku vēlmi izcelties – gluži tāpat kā ar košu apģērbu, spilgtu aksesuāru vai dārgu auto. Vēl viens skaidrojums – agrāk tie, kas uz plāksnes gribēja redzēt ko vairāk par „Še dus Dieva mierā…”, talkā ņēma Bībeli, izvēloties piemērotu citātu, bet, laikiem mainoties, iedvesmas avoti tiek meklēti citviet, bieži vien paša fantāzijā, dzīves līkločos, sasniegumos profesijā vai vaļaspriekā.

Lai arī Latvijas kapsētās šādu daiļrunīgu plātīšanos neatrast – acīmredzot mēs savas mentalitātes dēļ sliecamies krāšņu vārdu vietā izvēlēties ne mazāk košus ziedus, tāpat kā dzīvē komplimentu vietā darbus, – tomēr vēlme akmenī atstāt izvērstu vēstījumu par aizgājēju nav nekas jauns. Kapu zīmes ir vēstures liecības jau no laikiem, kad rakstu valodas vēl nemaz nebija, bet, tai attīstoties, sakāmā bija tik daudz, ka radās nepieciešamība vārdus īsināt. Te īpaši pieminami kapu pieminekļi no senās Romas laikiem. Romiešiem bija izteikts mirušo kults, un kapu uzraksti ir viens no nozīmīgākajiem Senās Romas rakstu avotiem. Akmenī bija jāiekaļ ne tikai mirušā vārds, bet arī tēva vārds, sabiedriskais stāvoklis, dzimtā puse, amats, dienesta laiks, vecums, saikne ar dievībām, norāde uz to, vai kapa piemineklis tapis par paša vai kāda labvēļa līdzekļiem, protams, neaizmirstot arī pieklājīgus ievadvārdus – „Hic situs est…” jeb „Te apglabāts…”. Šādu uzrakstu atšifrēšana prasa ne tikai labas latīņu valodas zināšanas, bet arī atkodēšanas prasmes, jo nolūkā taupīt vietu un sniegt pēc iespējas izvērstāku informāciju tika izveidota smalka saīsinājumu sistēma. Piemēram, ar vienu pašu L pietika, lai norādītu, ka nelaiķis bija brīvlaistais (Libertus), MIL – zaldāts (Miles), VET – pensionēts zaldāts (Veteranus), savukārt, ja viņš visu savus šīs zemes pūliņus bija veltījis vislabākajam un lielākajam Jupiteram, pietika ar JOM (Jovi Optimo Maximo). Saīsinājumi bija tik parocīgi, ka tie saglabājās arī kristīgajā tradīcijā, piemēram, I.N.J. – Jēzus vārdā (in nomine Jesu) vai I.D.N – Kunga vārdā (in dei nomine). Nedaudz pavingrinoties, arī tas, kam latīņu valoda sveša, ātri vien gūs panākumus ja ne senu akmens plātņu satura atkodēšanā, tad vismaz sev zināmu zīmju atrašanā, piemēram, ielāgojot, ka I.M. ir populārais piemiņas apliecinājums „in memoriam”, bet N.N. – „nomen nescio” jeb „vārds nezināms”.

Kapakmenī vai piemineklī iecirsts vārds nav ar kursoru lēti izdzēšams. Lai arī nav striktu likumu, kas noteiktu, kam noteiktu būtu vai nebūtu jābūt, tekstu vēlams rūpīgi pārdomāt. Kādreiz pietiek ar vārdu un uzvārdu, tradicionāli tiek norādīti arī gadskaitļi, bet pārējais jau ir tuvinieku ziņā, protams, izņemot gadījumus, kad aizgājējs ir atstājis kādas norādes. Izvēloties uzrakstu, jāņem vērā arī materiāls, kurā burti tiks iekalti. Ja fons un rakstu zīmes kontrastē, tad arī pēc gadiem teksts būs viegli salasāms, bet, piemēram, sārts laukakmens ir skaists, īpaši, ja raupjais akmens atstāts neapstrādāts, tikai uzraksta vietā iestrādājot spoguļgludu virsmu, taču šādā virsmā teksts būs grūtāk salasāms, tādēļ prāta darbs ir iekalt tikai pašu nepieciešamāko informāciju, izvēloties vienkāršu druku un neieslīgstot kaligrāfiskās detaļās, lūkojot, lai raksts harmonē ar krustu vai akmeni, apmali un, iespējams, vēl citām detaļām. 



4 comments

  1. Ļoti vērtīga un interesanta informācija

  2. ļoti interesanti /

    interesants raksts, vedina uz domu papētīt uzrakstus savos kapos

Jūsu komentārs

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

  • Facebook
  • Google+
  • Twitter
  • Picasa
  • YouTube