Kapu pieminekļi, kapu apmales. +371 28224688

Rīgas kapi

Mārtiņa kapu melanholija

  Koku un aizmirstības ieskauti, Mārtiņa kapi drīzāk līdzinās klusam parkam, nevis kapsētai. Lapu paklājam mijoties ar sniega segu, nesteidzīgi apsūno ne tikai krusti un apmales, bet pat kapličas jumts, ar zaļo rotu maldinot koku dīgstus, kas te iesakņojušies cerībā uz ilgu palikšanu. Reti kura kopiņa liecina par pastāvīgām cilvēku rūpēm. Kapsēta slīgst gurdenā apātijā, piešķirot Pārdaugavai nedaudz grūtsirdīgus vaibstus. Bet pavasarī viss ir savādāk – kapsēta pārvēršas zilu ziedu jūrā, it kā spoguļotos debess jumā. Maziem ziediņiem nosēta, tā nopurina grūtsirdību un ļaujas ja ne jautrībai, tad vismaz liegai melanholijai, romantiķiem tik mīļo krāsu vēršot klusā melodijā un atgādinot, ka tepat dus arī latviešu mūzikas lielākais romantiķis – Emīls Dārziņš.

 

Mārtiņa kapi

  Mārtiņa kapi ir senākie kapi Pārdaugavā. Tie ierīkoti 1773.gadā, sākotnēji tika dēvēti par Āgenskalna kapiem un atradās Jāņa draudzes pārziņā. Kad tika uzcelta Mārtiņa baznīca, kapi 1852.gadā pārgāja jaunās draudzes rokās. Kapsētai bijis arī savs zvanu tornis, kas gan nav saglabājies, toties ir saglabājusies 1786.gadā celtā mastu šķirotāja Miķeļa Grindeļa kapliča. Augot Pārdaugavai, 19.gadsimtā paplašināta tika arī kapsēta. Bet padomju laikā, 1951.gadā, pilsētas ieskautie kapi tika slēgti. Mārtiņa kapi ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tajos atdusas vairāki izcili latvieši – komponists Emīls Dārziņš, pirmais latviešu žurnālists Ansis Leitāns, ārsts un farmaceits Dāvids Hieronīms Grindelis, jau pieminētā mastu šķirotāja mazdēls. Pateicoties viņa nopelniem medicīnas jomā, dzimtas kapliča pieredzējusi labākas pārvērtības nekā vairums kapsētas piemiņas vietu. Arhitektoniski glītā ēka ir koši balts akcents un labi pamanāma no jebkuras vietas. Skumjāk noraudzīties uz zemē gulošiem krustiem vai tādiem, kas aplauzti sniedzas pretī debesīm. Pāris kapu plāksnes vēsta, ka te guldīts skolotājs, – mūslaikiem neierasta prakse ar klusu mājienu, ka laika zobs skar pat profesijas prestižu. Lai arī kapos ar zināmu regularitāti notiek talkas, pamestības gars ir stiprāks par nīcīgo rosību, un svecīšu vakaros starp garajām koku ēnām vīd tikai reta liesmiņa.

 

  Emīla Dārziņa kapa piemineklis atrodas Krēslas ielas pusē un ir viegli pamanāms, pateicoties tā slaidajai vertikālei. Komponists apbedīts 1910.gadā, bet piemineklis tapis no 1912. līdz 1913.gadam. Tā autori – Burkards Dzenis un Teodors Zaļkalns.

 

  Taču vispirms bija cerību un vilšanos pilna sapņotāja dzīve, kas vainagojās ar gaišu domu un mīlestības caurstrāvotām mūzikas pērlēm, raisot diezgan pamatotas asociācijas ar „Pērļu zvejnieku” – stāsta autors Jānis Poruks bija viņa draugs un gara radinieks, turklāt Dārziņš pats bija iecerējis rakstīt operu „Pērļu zvejnieks”, ko gan nepaguva, jo viņa mūžs aprāvās 35 gadu vecumā. Toties palikušas ir kora un solo dziesmas un, protams, „Melanholiskais valsis”, vienīgais skaņdarbs orķestrim, kuru, restaurējot pēc orķestra balsīm, izdevies saglabāt, – komponists savus darbus iznīcināja, tā atbildot uz apvainojumiem plaģiātismā. Parasti šai saistībā kā lielākais vaininieks tiek minēts somu komponists Žans Sibeliuss, kaut viņa atsauksme tika saņemta pēc karstiem Pāvula Jurjāna lūgumiem, kurš, iesaistījies asā polemikā ar Emīlu Dārziņu, bijušo domubiedru, varītēm centās panākt savu taisnību.   

 

  Gaišā melodija, kurā izsmalcinātas dvēseles alkas saplūst ar sirsnību un latvieša mentalitātei raksturīgo vienkāršību, ir reizē sapņaina un viegli smeldzīga. 1904.gadā sarakstīts, „Melanholiskais valsis” pirmatskaņojumu piedzīvoja 1905.gadā un kopš tiem laikiem kļuvis par vienu no gaidītākajiem skaņdarbiem koncertos. Pavasarī, zemi klājot sīku, zilu ziediņu paklājam, melodija atdzīvojas liriski saulainās un debešķīgi maigās vibrācijās.

 

  Bet – tuvāk pie zemes! – kas tie īsti ir par ziediņiem, kas tik labprāt iemājo ne tikai kapsētās, bet arī savā vaļā atstātos dārzos un skvēros, pat visprozaiskākajam nostūrim uz brītiņu ļaujot noticēt, ka tas, līdzīgi neglītajam pīlēnam, pārtapis žilbinošā gulbī? Atbilde ir – Sibīrijas zilsniedzīte (Scilla siberica). Daudzgadīgs liliju dzimtas lakstaugs ar olveida sīpolu un apaļu pogaļu augļiem. Augs pavasarī strauji uzzied, zied no marta vidus līdz maijam, bet vasaras otrajā pusē nav vairs atrodams, jo viss, kas zemes virspusē, nokalst. Dzīvespriecīgie ziediņi aug Viduseiropas dienvidos, Kaukāzā un Balkānos, bet plaši tiek kultivēti arī citviet. Tie ir ļoti audzelīgi un ātri pāriet savvaļā, ar debešķīgu rotu aplaimojot zālājus un krūmājus, ceļmalas un dārzmalas.

 

Līgija Ciekure 



One comment

  1. Interesanti… Tādi nozīmīgi Rīgas kapi ir novārtā….

Jūsu komentārs

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

  • Facebook
  • Google+
  • Twitter
  • Picasa
  • YouTube