Kapu pieminekļi, kapu apmales. +371 28224688

Straupes Baronu kapi

Baronu kapi

  Kapa krusts vai plāksne iezīmē vietu, kur apglabāts cilvēks. Dzīves patiesība, kuru neviens neņemas apšaubīt. Tikai ne Straupē. Monumentāli, nedaudz apsūbējuši, bet arvien vēl ģimenes ģerboņa greznoti, baronu fon Rozenu dzimtas kapakmeņi skaistā rindā izvietoti gar Lielstraupes pils pagalma akmens sētu. Katrs, kam ir interese par vēsturi, var apskatīt pili, baznīcu, zvanu torni un kapu plāksnes, kas pēc veida, kā tās pieslietas pie žoga, skaidri liek manīt, ka apbedījumu te nav. Kā tad tā? Kur tad kapavietas?

  Straupes apkārtnes muižnieku dzimtu piederīgie, kā arī mācītāji līdz pat 18.gadsimtam tika apglabāti Lielstraupes baznīcas kapu velvē zem altāra daļas. Katrai dzimtai bijusi atvēlēta sava velves daļa. Lielstraupes pils komplekss ir unikāls ar to, ka pils un baznīca ir savienotas vienotā ansamblī, tamdēļ pils saimniekiem nebija jāmērcē kājas, ejot uz dievkalpojumu, kur savukārt arī pēc nāves viņi bija kā mājās. Ierastajai dzīves kārtībai ceļā stājās pati Krievijas cariene Katrīna II, kuras spēkos gan nebija nostumt pili no baznīcas, toties viņa izdeva stingrus „ukazus” jeb pavēles. Tā 1772.gadā pēc carienes pavēles tika aizliegts glabāt piederīgos, kur katram ienāk prātā. Lielstraupi šis aizliegums sasniedza 1773.gadā, kad tika noliegts kapavietas ierīkot baznīcā un tās pagalmā. Tika ierīkotas divas jaunas kapsētas, no kurām viena šodien tiek dēvēta par Vecajiem kapiem un atrodas aiz Straupes, braucot Valmieras virzienā un tūlīt aiz „Šķesteru” kafejnīcas nogriežoties pa labi, savukārt baronu fon Rozenu dzimta sev izveidoja atsevišķu kapsētu, apmēram kilometru aiz Straupes Lielstraupes virzienā. Šodien vietu no ceļa ieraudzīs tikai zinātājs, bet nejaušs garāmbraucējs pabrauks garām, labajā pusē pamanot tikvien kā uzkalniņu un mežu, pat nenojaušot, ka egļu siena skatam slēpj kapsētu un stāstu par vienu no senākajām baltvācu dzimtām – baroniem fon Rozeniem.

  Rozenu dzimtas saknes Latvijā ir teju tikpat senas kā Livonijas ordeņa pirmsākumi, kaut fon Rozenu vārds, kā tas lasāms Klausa fon Rozena atmiņās 2007.gadā izdotajā „Straupes grāmatā”, pirmo reizi rodams 13.gadsimta beigu dokumentos. Rozenu dzimtas un Straupes (tās pirmsākumos vēstures liecībās sauktu par Roop) vēstures ceļi savijušies jau kopš 14.gadsimta, kad gan Lielstraupē, gan Mazstraupē valdīja lēņkungi fon Rozeni – dižciltīgas vācu ģimenes, kas savā starpā ne vienmēr sapratās, bet prata spodrināt savu īpašumu slavu, Straupei kļūstot par Hanzas savienības pilsētu ar savu birģermeistaru un rāti, plašu tirdzniecības tīklu un rosīgu sadzīvi. Vēl šodien straupēnieši, daudz nebēdājot par pretrunīgām vēstures liecībām, ar lepnumu stāsta par senajiem laikiem, kad Brasla bijusi kuģojama upe, kas arī veicinājis pilsētas uzplaukumu. Tiesa gan, jau 17.gadsimtā no lepnās pilsētas gandrīz nekas vairs pāri nebija palicis, zemē plosoties karam starp poļiem un zviedriem. Un arī zviedru laikā pilsēta neatkopās. Vēstures līkločos fon Rozeniem nācies zaudēt savus īpašumus, tiesa gan, agrāk vai vēlāk tos atkal atgūstot. Ļaudis kļuva sīkstāki – piemēram, Ziemeļu kara laikā, lai Lielstraupes baznīcas zvans netiktu krievu rokās, tas tika noslīcināts ezerā, bet, kara briesmām mitējoties, izvilkts un atkal iekārts zvanu tornī. Bet no 1905.gada postažas stalto pili nekas nespēja paglābt – revolūcijas pārņemtie to nodedzināja. Hans fon Rozens, toreizējais pils īpašnieks, senču sīkstuma un elegances mantinieks, pils kompleksu ne tikai atjaunoja, bet pilnveidoja, to vēršot par vienu no skaistākajiem kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem Latvijā. Tiesa gan, pūliņu augļus Rozenu ģimenei nebija lemts ilgi baudīt. 1909.gadā atjaunotā pils tika iesvētīta, 1.pasaules kara beigās to nācās pamest, un arī atgriešanās nebija ilga – 1939.gadā Rozeniem Straupe bija jāpamet, jo tā paredzēja Staļina un Hitlera noslēgtais pakts par Baltijas vācu ģimeņu repatriāciju.

 Baroniem pili atstājot un zemei pieredzot karu un juku laikus, miers pat kapos vairs nebija rodams. Baronu meža un akmens žoga ieskautie kapi tika izdemolēti cerībā atrast ko no seno laiku godības. Lai arī baroni nav faraoni un citai dzīvei iedzīvi kapā līdzi neņem, avantūristiem arvien vēl paliek cerība atrast kādu baroneses īpaši iemīļotu dārglietu vai krustiņu. Tā kā bagātību meklētājiem drīzāk traucēja, nekā rūpēja smagās kapu plāksnes, lai tās paglābtu no izpostīšanas, plāksnes tika pārvietotas uz pils pagalmu un izkārtotas gar žogu. Te arī atminējums mīklai, kādēļ ir plāksnes, bet nav kapu. Smagnējie monumenti atgriezās tur, kur senči sākotnēji bija to vēlējušies, – tuvāk mājām, šajā gadījumā – pilij. 

  Katra plāksne tapusi kāda baronu dzimtas senča godam, bet tās visas vieno dzimtas ģerbonis kopš 1292.gada, kurā atveidoti trīs rožu ziedi, savukārt Baronu kapi ar Rozenu ģimenes apvienības palīdzību deviņdesmitajos gados tika sakārtoti – izvandīto kapu laukumu nolīdzināja, pazudušā krusta vietā uzlika jaunu, akmeņkaļa Arņa Lūsiņa darinātu krustu, kas vēsta: „Friede sei mit Euch!” („Miers lai ir ar Jums!”)

Līgija Ciekure



One comment

  1. Paldies autorei, loti interesanti fakti, daudz jauna un pasrsteidzosa..!

Jūsu komentārs

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

Jūs varat izmantot šādas HTML birkas un atribūtus: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>

  • Facebook
  • Google+
  • Twitter
  • Picasa
  • YouTube